Mūsu platuma grādos sastopams diezgan neparasts persiks — plikpaurains. Tas nozīmē, ka augļa virsmai pilnībā nav raksturīgās pūkas. Tam ir nosaukums: nektarīns. Nosaukums cēlies no augstā cukura satura, kas salīdzināms ar nektāru. Taču tikai retais precīzi zina, kāda veida auglis tas ir un kurai dzimtai tas pieder.
Kas ir pliks persiks?
Nektarīns ir persiku pasuga Rosaceae dzimtā, taču precīza augļa izcelsmes etioloģija nav zināma. Saskaņā ar oficiālo botānisko klasifikāciju tas pieder pie persiku pasugu grupas un tiek tulkots kā "kailapaugļu".
Kā parādījās nektarīns?
Ir zināms, ka persika izcelsme meklējama Ķīnā, kur pirmās ziņas par Yutao šķirni ir atrodamas gandrīz pirms pieciem tūkstošiem gadu. Tiek uzskatīts, ka tieši tad persiks tika krustots ar Ķīnas plūmi, kas izskaidro tā blīvāko un gludāko mizu, kas atgādina plūmes mizu.
Citas vēsturiskas iezīmes:
- Ievērojot hibrīdu teoriju, selekcionāri aktīvi krusto persikus ar citiem augiem, radot jaunas nektarīnu šķirnes. Visbiežāk šie eksperimenti ietver dažādas plūmes, ķiršu plūmes un aprikozes. Dažreiz tiek izmantotas mandeles, kā rezultātā tiek izstrādātas šķirnes, kuru garša un ēdamība sniedzas tālāk par mīkstumu, iekļaujot arī kauliņu.
- Tiek uzskatīts, ka ķīniešu nektarīns radās nejauši: uz koka, kas auga ar parastiem persikiem, starp vai "matainajiem" augļiem parādījās "kailie" augļi. Šī mutācija, visticamāk, radās pielāgošanās jauniem vides apstākļiem dēļ. Tas piesaistīja seno dārznieku uzmanību, kuri sāka apzināti kultivēt šos neparastos persikus. Šo teoriju apstiprina fakts, ka pat mūsdienās uz persiku krūmiem dažreiz var atrast gludus augļus.
- Pirmie nektarīna pieminējumi angļu literatūrā datējami ar 17. gadsimtu, kad tas tika uzskatīts par eksotisku "dabas izgudrojumu". Šis auglis Krievijā tika atvests tikai 19. gadsimtā, divus gadsimtus vēlāk nekā parastais persiks. Taču tieši 20. gadsimtā, kad selekcionāri izstrādāja šķirnes ar lieliem augļiem, kas ļāva tos audzēt rūpnieciskā mērogā, nektarīnam atnesa tā patieso starptautisko slavu.
Kāpēc plikpaurainie persiki ir labāki par pūkainajiem persikiem – galvenās atšķirības
Nektarīni ir izturīgāki pret temperatūras svārstībām nekā persiki. To stingrā mīkstuma dēļ tie ir labāk piemēroti ilgstošai uzglabāšanai un transportēšanai. Runājot par garšu, eksperti norāda, ka persikiem ir klasiska medus salda garša, savukārt nektarīniem ir izteiktāks un intensīvāks saldums ar patīkamu aromātisku pēcgaršu.
Kā augļi atšķiras?
Svarīgākā atšķirība starp abiem augļiem ir virsmas veids — apmatots vai pubertātes formas. Taču augļiem ir arī citas atšķirības:
- Persiku miza ir plāna, trausla membrāna, kas pārklāta ar daudziem īsiem, mīkstiem un pūkainiem sariņiem. Šie sari kalpo kā augļa aizsardzība, pasargājot to no bojājumiem un pasargājot to no kukaiņiem un patogēniem. Mizas krāsa variē no gaiši dzeltenas un rozā līdz rūsganai un sarkanai.
Zem šīs čaumalas atrodas mīksta, sulīga un gandrīz gaisīga mīkstums, kas izšķīst uz mēles, lai gan tajā ir arī dažas cietas šķiedras. Augļa centrā ir liels, grumbains kauliņš. - Nektarīni izceļas ar spilgtāku, kontrastējošāku sarkanbordo krāsu, lai gan tas neattiecas uz visām šķirnēm. To miziņa nav bez pūkām, bet ir stingra un elastīga, tāpēc tā ir mazāk pakļauta lūzumam nekā persikiem.
Nektarīna mīkstums ir stingrāks, nedaudz mazāk sulīgs un dzelteni oranžā nokrāsā. Šie augļi ir mazāk saldi, bet bagātāki ar uzturvielām, izturīgi pret bojājumiem transportēšanas laikā un tiem ir ilgāks uzglabāšanas laiks.
Kāda ir atšķirība starp kokiem?
Persiku krūmiem ir platāki izmēri, sasniedzot līdz pat 7 metriem augstumā un platumā, un tiem raksturīga paaugstināta izturība pret zemu temperatūru. Savukārt nektarīniem ir kompakta forma un tie dārzā aizņem mazāk vietas.
Ko izvēlēties?
Izvēle ir atkarīga no personīgajām vēlmēm – daži dod priekšroku saldākiem, tomēr pūkainākiem augļiem, savukārt citi dod priekšroku nedaudz skābai garšai un gludai miziņai. Runājot par dārzkopību, abas šķirnes tiek uzskatītas par viegli audzējamām, taču plikpauriskajam persikam, atšķirībā no parastās šķirnes, ir daudz ilgāks glabāšanas laiks, kas ir svarīgi komerciālai audzēšanai.
Lai gan nektarīnu kopšana ir gandrīz identiska persiku kopšanai, ir dažas unikālas iezīmes. Nektarīni ir ļoti izturīgi pret kaitēkļiem un slimībām, un tie spēj ātrāk atgūties pēc ziemas salnām.
Baltais persiks jau sen ir ierasts auglis mūsu veikalu plauktos un mājas dārzkopības uzņēmumos, taču daudzi to joprojām uzskata par eksotisku. Tas ir līdzīgs parastajam persikam, pie kura pieder arī nektarīns.