"Vai jūs zināt, ka ikviens, kurš savā dzīvē ir noķēris ķīvi vai rudenī redzējis migrējošos strazdus, kā tie skaidrās, vēsās dienās baros lido pāri ciemam, vairs nav pilsētnieks un līdz pat savai nāvei tiks vilkts pēc brīvības."
Antons Pavlovičs Čehovs.
Katru reizi, kad dodos ārpus pilsētas un braucu garām lauku ciematiem, man patīk aplūkot vietējo iedzīvotāju mājas un pagalmus. Man vienmēr līdzi ir maza kamera, un es iemūžinu visus interesantos mirkļus un skaistos skatus. Krasnojarskas apgabala plašumi, plašie kviešu lauki, līkumotie ceļi, augstās debesis, ciemati, vietējās ūdenstilpnes. Fotogrāfijas ne vienmēr izdodas labi, jo es tās uzņemu caur automašīnas logu, braucot.
Es ļoti mīlu šo ciematu, jo tur pavadīju savu bērnību, dabas ieskautu. Vasarā mēs, bērni, skrējām peldēties uz Vesnovkas upi vai Pervomaiskas dīķiem, devāmies pārgājienā uz vietējo ūdenskritumu, purvā ķērām stienītes, no kalniem lasījām sniegpulkstenītes, tulpes un magones, braucām ar velosipēdiem pa Kapčagajas šoseju un zagām ābolus no kolhoza augļu dārza, lai gan visiem pagalmos auga ābeles.
Mēs spēlējāmies ar kaķēniem, kucēniem un sivēniem. Lauku mājās lasījām sēnes, pēc tam vecmāmiņa tās apcepa saulespuķu eļļā, un tas šķita kā labākais ēdiens pasaulē. Mēs arī dzērām ūdeni no vietējā avota zem tilta — tīru un aukstu, tas bija garšīgāks par jebkuru limonādi. Un, protams, mēs palīdzējām vecākiem mājas darbos, ravējot dobes, laistot dārzu un barojot dzīvniekus.
Mums bija liels dārzeņu dārzs, kurā audzējām visus dārzeņus. Tur bija ābeles, un mūsu iecienītākās bija limonka, pestruška, medovka un slavenā Alma-Ata Aport. Mums bija arī liela bumbiere, "Meža skaistule". Tētis to iestādīja, kad es piedzimu, un tā joprojām aug un nes augļus. Šogad bumbiere sāka vīst; daži vecāki zari bija nokaltuši. Mans brālis Andrejs, kurš dzīvo kopā ar manu māti un viņa sievu Anju manu vecāku mājā, man to paziņoja.
Savā zemes gabalā audzējām ķiršus, saldos ķiršus, aprikozes ar saldajiem kauliņiem, persikus, plūmes, avenes, jāņogas, zemenes, ērkšķogas un zīdkoka ogas. Bija arī vīna dārzi ar ‘Damskie Fingers’, ‘Kuldzhinka’ un citām vīnogu šķirnēm. Bet mani favorīti bija ‘Muscat White’ un ‘Kishmish’.
Mamma audzēja puķes — rozes, dālijas, lilijas, krizantēmas, tulpes, īrisus, narcises. Un tagad viss viņu pagalms ir klāts ziediem; Anja rūpējas par ziediem.
Un, tāpat kā jebkurā ciema pagalmā, mums bija mājdzīvnieki — suņi, kaķi, sivēni, truši, muskuspīles, vistas. Un mans tētis ļoti mīlēja baložus. Arī mans jaunākais brālis ir baložu mīļotājs; viņš audzē šķirnes putnus.
Viņiem ir arī truši, vistas un suņi.
Kad es apprecējos, mēs arī dzīvojām privātmājā, un mums bija dārzs, dārzeņu dārzs un mājdzīvnieki.
Pašlaik mēs dzīvojam dzīvoklī un mums ir vasaras māja, kurā audzējam visu, ko vien Krasnojarskā var izaudzēt. Mums nav mājdzīvnieku, bet varbūt, kad mēs ar vīru aiziesim pensijā no darba un pārcelsimies uz vasaras māju, iegādāsimies dažus.
Kaimiņu kaķi bieži ierodas mūsu vasarnīcā.
Mans biežākais viesis ir kaķis Vaska. Viņam patīk, ka viņu fotografē, un viņš labprāt man pozē.
Ienāk arī gaišas krāsas kaķenīte, es viņai devu vārdu Mīlulis, viņa klusi ņaud, un mēs viņu pacienājam ar kaut ko garšīgu.
Un melnais kaķis — es viņu saucu par "Velnu", viņš ir mazliet traks, skraida pa puķu dobēm, laužot puķes. Šajā fotoattēlā viņš ir pavisam slapjš; huligāni no apkārtnes viņu nomazgāja.
Pavasarī mūs bieži apciemoja Pelēkais Suns. Kad ieradāmies vasarnīcā, viņš pieskrēja pie mums, mēs viņu samīļojām un pabarojām ar kauliem. Vasarā saimnieki viņu piesēja pie ķēdes.
Katru reizi, kad braucu garām ciematu pagalmiem, ilgojos dzīvot laukos un turēt pagalmā suni, kaķi ar kaķēniem, pamosties ar gaiļa dziedāšanu un audzēt vistas un pīles.
Mans dēls Oļegs man atsūtīja šīs jaukās savu mājdzīvnieku fotogrāfijas. Tās tika uzņemtas Bolšoe Ozero ciematā. Puiši nedēļas nogalē devās makšķerēt Bolšoe ezerā Šaripovas rajonā. Tas atrodas 345 km attālumā no Krasnojarskas.
Šie ir jaukie mirkļi, ko mans dēls iemūžināja savā telefonā.
Pa ceļam mēs sastapām mājas zosis — pelēkas un baltas. Tās klejoja pa ciema ielu liela, zaļa kalna fonā.
Tālāk mēs sastapām balto zosu baru; tās sēdēja netālu no sava pagalma uz kailas zemes, iespējams, atpūšoties; netālu bija vēl trīs baltās zosis un divi zoslēni.
Pēc nelielas braukšanas mēs atkal satikām četras lielas, skaistas pelēkas zosis pie dienliliju vai īrisu krūmiem.
Nedaudz tālāk gar žogu, aiz kura bagātīgi ziedēja asteres un samtenes, lepni soļoja liels pelēko zosu bars. Zosis ganījās uz mezglainām puķēm.
Pa ielu pie žoga staigāja arī cūkas, arī tās ēda zaļu zāli, un netālu klīda ruds kaķis.
Un atkal cūkas — septiņas mazas cūkas skrēja pakaļ savai cūkmātei, gar zilo žogu, aiz kura ziedēja daudzkrāsainas petūnijas.
Sivēntiņi panāca māti un sāka grauzt zāli – sulīgu, koši zaļu, jau netālu no cita žoga, aiz kura ziedēja dienlilijas un kosmejas.
Un šis ir Lielais ezers — skaists, ar dzidriem ūdeņiem, ko ieskauj pakalni.
Kamieļu bars, foto no Kazahstānas.
Mani vienmēr aizkustina šādas bildes, un tās izraisa dvēselē saviļņojumu.