Visā manā vasarnīcā aug atraitnītes. Šie brīnišķīgie ziedi parādās agrā pavasarī. Tiklīdz sniegs nokūst, es visā dārzā atrodu šo ziedu stādus. Daži no tiem pat ir uzziedējuši, un, tiklīdz saule sasilda zemi, to ziņkārīgās acis atveras. Šie augi spēj raidīt savas sēklas ļoti tālu, tāpēc pavasarī es tos atrodu dīgstam visnegaidītākajās vietās. Dažreiz pat maniem kaimiņiem ir atraitnīšu asni.
Visus stādus cenšos pārstādīt puķu dobēs, priekšplānā. Un tie priecē aci ar saviem priecīgajiem ziediem līdz pat rudenim. Atraitnītes audzēju arī podos un kastītēs, novietojot tās pie vasarnīcas un gar celiņiem.
Es periodiski pērku jaunas sēklas, jo veikalos tagad ir pieejamas visneparastākās vijolīšu šķirnes visās krāsās — no baltas līdz melnai, ar lieliem, daudzkrāsainiem, viļņainiem ziediem. Tāpat kā jebkurš dārznieks, es nevaru paiet garām krāsainām sēklu paciņām.
Dažādas atraitnīšu šķirnes savstarpēji apputeksnējas, katru gadu radot neparastas krāsu kombinācijas. Taču visbiežāk sastopamie ir violeti zili vai ceriņdzelteni ziedi.
Šie ziedi man nesagādā īpašas problēmas. Ja vasara ir lietaina un vēsa un uz dažiem krūmiem parādās miltrasa, pie pirmajām pazīmēm es tos apsmidzinu un aplaistu augsni ar Fitosporin vai cepamās sodas un šķidro ziepju šķīdumu. Bet, ja slimība turpinās, es izrok krūmu un sadedzinu.
Daudzi dārznieki vijoli sauc par vijolītēm, jo tā pieder vijolīšu dzimtai. Taču neatkarīgi no tā, kā jūs saucat šo ziedu, tā skaistums paliek nemainīgs. Paskatieties, cik skaista ir atraitnīte.
Daži dārzā plivinās kā krāsaini tauriņi, citi visu dienu nenovērš no tevis savu ziņkārīgo skatienu, un no šī skatiena tava dvēsele kļūst gaišāka un laimīgāka.